Senajās civilizācijās ūdens bija galvenais dziedināšanas elements. Viss aizsākās ar dabiskajiem minerālūdens avotiem, karstajiem avotiem un jūras sāli, kas tika uzskatīti par svētītiem, jo tos saistīja ar dzīvības spēku un dziedināšanu.Tiek uzskatīts, ka pirmie cilvēki pamanīja ūdens dziedniecisko spēku, vērojot dzīvniekus, kas ārstēja savas brūces pie avotiem vai dubļu vannās.
Tā soli pa solim, cauri gadsimtiem, attīstījās cilvēku vēlme izzināt veselības veicināšanas noslēpumus līdz izveidojās mūsdienu SPA, kas sevī ietver visu kultūru tradicionālās labsajūtas un veselības profilakses metodes.
Zemāk, lielos vilcienos, minētas pirmās tautu tradīcijas veselības veicināšanas un labsajūtas gūšanas jomās:
Senajā Ēģiptē skaistuma un veselības kopšana tika pacelta līdz mākslas līmenim. Kleopatras leģendārās piena un medus vannas, ārstnieciskie sāls skrubji un aromātiskās eļļas iemiesoja ne tikai vēlmi pēc skaistuma, bet arī rūpes par dvēseles harmoniju. Šie rituāli apvienoja dabiskos resursus ar dvēseles un ķermeņa attīrīšanu.
Grieķi uzskatīja, ka veselība ir cieši saistīta ar dzīvesveidu. Pirtis un masāžas bija ne tikai ķermeņa atjaunošanas vietas, bet arī sociālās mijiedarbības centri.
Romieši šīs idejas pārņēma no grieķiem un paplašināja, izveidojot greznas termālās pirtis, kur cilvēki baudīja peldes, saunas un masāžas, kas palīdzēja attīrīt ķermeni un mazināt stresu. Šīs termas kļuva par sabiedrības dzīves centru.
Indijā izveidojās Ajūrvēdas zinātne, kas apvienoja dabas dziedināšanas metodes, masāžas ar ārstnieciskajām eļļām un garīgās prakses, piemēram, meditāciju un jogu. Ajūrvēda mācīja, ka veselība ir iespējama tikai tad, ja cilvēks dzīvo harmonijā ar dabu un savu iekšējo būtību.
Ķīnā tika attīstītas prakses, kas balstījās uz ķermeņa enerģijas plūsmu līdzsvarošanu. Akupunktūra, akupresūra un ārstnieciskās zāļu tējas tika izmantotas, lai atjaunotu iekšējo līdzsvaru un veicinātu dziedināšanu.
Japānas karsto avotu kultūra jeb onsen bija ne tikai fiziskā atslodze, bet arī meditācijas un dabas baudīšanas brīdis. Šīs tradīcijas cieši saistījās ar zen filozofiju, kas uzsvēra iekšējā miera nozīmi.
Viduslaikos Eiropā dziedniecība tika saistīta ar minerālūdens avotiem, kuriem piedēvēja maģiskas īpašības. Tādi kūrorti kā Spa Beļģijā un Vīsbādene Vācijā kļuva par elitāru ārstniecības vietu, kur piekļuve veselībai un relaksācijai bija apvienota ar greznību.
Renesanses un industriālās revolūcijas laikā SPA kļuva pieejamāki plašākai sabiedrībai, un dažādas ārstniecības metodes tika pilnveidotas.